Sākot spriedelēt par šo darbu jāpiezīmē, ka neesmu nekāds dižais detektīvu lasītājs un manā kontā no šāda rakstura romāniem vientuļi rēgojas vien Džona Grišama „Pavēste” un Dena Brauna „Da Vinči kods”, tomēr pat nezinātājam, izlasot vien šīs grāmatas anotāciju būs skaidrs, ka vienā maisā vien bāžami abi ir, nu Brauns ar Kristeru. Protams, tas tā rupji runājot, jo kā saka dēlis mums parastajiem ļaudīm ir un paliek dēlis, taču galdniekam dēļa nav - tam ir priede vai ozols. Ar to gribēju tikai pateikt, ka visu cieņu debitantam Semam Kristeram, taču būtu nesmuki salīdzināt šos abus rakstniekus. Dens Brauns vienkārši raksta vareni, bet Kristers vienkārši labi. Lai kā nu tur Būtu Kristers tomēr ir uzcepis ļoti izklaidējošu un aizraujošu romānu par visādām mistiskām lietām, sakrāliem rituāliem un pat šaušanām duršanām un seriāla „CSI” cienīgu izmeklēšanu. Jā, stāstā bija pat savs Horācijs ar visām brillēm un harizmu. Un, ja reiz iesākts par filmām un seriāliem, tad atļaušos piezīmēt vienu pagalam interesantu lietu par šo grāmatu, kas man diezgan asi dūrās acīs un tas ir Scenārijs. Grāmata ir pilnībā uzrakstīta, kā Holivudas dižfilmas scenārijs. Īsās nodaļas pamīšus attēlo katra savu atsevišķu notikumu, kas lēnām savienojas vienā veselumā. Gluži kā filmas kadri, kad vienā brīdī mēs redzam rosīgu detektīvu, kas pēta nozieguma vietu, bet otrā noziedznieku, kas drošā vietā asina palielu dunci un plāno nākamo varasdarbu. Un tad pēkšņi uzraksts „tajā pašā laikā tur un tur” un atkal kaut kas notiek. Galvenais jau, ka tas nav slikti. Lasītājs var mierīgi, daudz nepiepūlot smadzenes lasīt, vērojot, kā ainas vizualizējas pašas no sevis. Šī grāmata ir atpūta. Spraigs sižets, viegla valoda, sava deva noslēpumu un pārsteigumu, laba izklaide drūmā ziemas vakarā pēc smagas darbadienas. Ideāli. Līdzīgi kā ar dažām Džilindžera iestudētajām komēdijām Dailes teātrī – superinteliģentie prāti, atstājiet savu inteliģenci mājās un nāciet atpūsties. Šo trilleri gribētos nosaukt tieši tā – par inteliģentu cilvēku atpūtu, izrāvienu no reālās pasaules fantāzijā, par saldo ēdienu, kad apēsts viss brangais.
Tātad stāsts ir interesants. Ne viena vien satraukuma trīsa pārskrēja pāri manai mugurai, kad stāsts ievilināja mani slepenajos svētajo ģildes kambaros, kur diezgan šausminošā veidā tika veiktas jauno ģildes locekļu iesvētības, nemaz nerunājot par upurēšanas baisajām procedūrām. Godīgi sakot, tā arī nesapratu, vai ģilde bija nevajadzīga un ļauna, vai vienkārši mūsdienu sabiedrībai nepieņemama. Protams, upurēšana nav nekas labs, bet, ja reiz tas notiek tik varena spēka labad, tad laikam jau var, reizi pa reizei, kādu pārīti izredzēto nolaist no kātiem un izbarot dieviem. Problēma slēpjas tajā, ka izredzētais var izrādīties jebkurš no mums un piekrišana ieņemt tik godājamo upura statusu mums nemaz netiktu prasīta. To jau piezīmējis bija viens no romāna galvenajiem tēliem Nataniels Čeiss un krasi iestājies pret to, ļaujot stāstam ieņemt šo aizraujošo gaitu. Lai nu kā tur būtu, bet atrisinājuma tam visam arī nebija. Šķiet pats autors vēlējās, lai aizverot grāmatas pēdējo lappusi, lasītājam neliktu mieru jautājums, kas tad galu galā notika ar visu vareno ģildi. Neba inspektore Megana Beikere un Nataniela dēls Gideons Čeiss izjaucot upurēšanas rituālu būs apturējuši līstošo debesmannas strūklu, kas svētīja uzticīgāko ģildes brāļu galvas. Un, kas gan bija tas sirmgalvis…? Labi, gana teikts priekšā. Lai grāmata pati pavēsta jums savu vēsti.
Tuvāk par kompozīciju un tīri tehniskām lietām - romāns sadalīts piecās daļās, kas man kā lasītājam likās ļoti ērti, jo katra daļa beidzās ar intriģējošu noti un padarīja neiespējamu apstākli, ka grāmata varētu netikt izlasīta. Ērtības vairoja arī īsās nodaļas – kopskaitā 191 un treknie burti, kas lasīšanu padarīja acij ļoti patīkamu. Šajā ziņā jāsaka, ka izdevējdarbība mūsdienās ir ļoti progresējusi, lai pavairotu lasītāja ergonomisko labklājību. Romānu mierīgi var izlasīt pāris dienās, kas gan man pašam neizdevās, jo svētki un darbs paņēma savu tiesu mana brīvā laika, taču vienmēr esmu uzskatījis, ka sabiedriskais transports ir viena no labākajām lietām interesantu grāmatu lasīšanai, tāpēc nekautrējos to arī veiksmīgi izmantot. Domāju, ka ļoti ieteicams šo grāmatu un, protams arī citus šāda veida darbus, būtu lasīt jauniešiem, jo tie krietni paplašina iztēli un liek tai pieņemt krāsas – nepalikt mūžīgi melnbaltai. Tomēr, ja kādam iztēles spodrināšana nav svarīga, tad droši saku – izlasiet un būsiet ļoti labi pavadījis savu laiku.
Bonuss:
Piemērs nelielai literārai terapijai (viens kurss):
H.Heses „Stikla pērlīšu spēle” – attīstīs domāšanu, prasmi pamatoti filozofēt un loģiski spriest.
Ž. P. Sartra „Vārdi” – Attīstīs personību, intelektu un interpretāciju.
S. Kristers „Stounhendžas mantojums” – palīdzēs no visa iepriekšminētā atpūsties un lieliski izklaidēties, paralēli attīstot iztēli.